Ekonomisti katru gadu nenogurstoši rēķina, cik izmaksā ikviena papildus brīvdiena, ko Ministru kabinets apstiprina par godu valsts svētkiem. Savos spriedumos viņi vienmēr norāda, ka šādā veidā tiek mazināts valsts budžets, cilvēki saražo mazāku pievienoto vērtību un min vēl daudz citus argumentus. Patiesība, tomēr ir daudz savādāka.
Cilvēki, kas atpūšas nesamazina valsts IKP. Gluži pretēji, pirms došanās garajās brīvdienās tiek pamatīgi iztukšoti veikalu plaukti, pilnībā uzpildīta degvielas bāka, tiek veikti arī daudzi impulsīvi pirkumi, lai svētkus nosvinētu kārtīgi. Rezultātā tiek dots pozitīvs grūdiens ekonomikai, pieaug patēriņš un tiek radīta papildus vērtība. Protams, ilgstošā laika periodā šāds variants nedotu pozitīvu pienesumu, bet dažas papildus brīvdienas viennozīmīgi ir vērtējamas pozitīvi.
Papildus tam jāatzīmē, ka pēc kārtīgas atpūtas pie darbiem var ķerties ar jaunu sparu. Nav noslēpums ka izdegšanas sindroms ir viens no galvenajiem iemesliem zemai produktivitātei. Liela daļa ofisu darbinieku aptuveni 1/4 – 1/3 daļu sava laika pavada bezmērķīgi lasot ziņas vai skatotis izklaidējošus materiālus internetā. Tas netiek darīts, lai grautu uzņēmuma vai valsts iestādes labklājību. Šie cilvēki vienkārši nav pietiekami motivētu, lai veiktu savus darba pienākumus ar pienācīgu atdevi. Finansiāli viņi ir nodrošināti un viņiem nav vajadzīgs ātrais kredīts ar elastīgiem nosacījumiem, lai savilktu galus kopā līdz nākamajam mēnesim. Rezultātā viņi izvēlas savu darba laiku pārvērst par pagarināto atpūtu.
Protams, varētu apgalvot, ka šādiem darbiniekiem nav vieta uzņēmumā, bet tā nav tikai atsevišķu indivīdu, bet gan visas sabiedrības problēma. Garajās brīvdienās šie cilvēki var labāk atpūsties. Doties izbraucienā ar laivu vai satikt tālāk dzīvojošus draugus, radus un gūst pozitīvas emocijas. Neviens no ekonomistiem nevar precīzi aprēķināt šādu neproduktīvo un nemotivēto darbinieku radītos zaudējumus, bet varam aplēst, ka zaudējumi ir lēšami miljonos.
Kā ieviest garo brīvdienu labumus ikdienā?
Pats vienkāršākais veids būtu atteikties no 8 stundu darbadienas un ļaut darbiniekiem strādāt pašu izvēlētas stundas. Ne visās profesijās tas ir iespējams, bet ļoti daudzos gadījumos darbinieki varētu paveikt visus savus darbus 4 – 6 stundās un doties mājās. Darba intensitāte būtu augstāka, bet arī rezultāts būtu labāks. Nevajag gan iedomāties, ka šādos augstas intensitātes apstākļos viņi varētu strādāt 8 vai 10 stundas. Tas nebūtu iespējams. Pasaules pieredze jau tagad liecina, ka šāda pāreja uz elastīgu darba laiku atmaksājas un ilgtermiņā ir ieguvēji gan darba devēji, gan paši darba ņēmēji.
Ieviešot papildus brīvdienas, valsts (Ministru kabinets) pati neapzinoties paver ceļu uz jaunām iespējām un ļauj ieraudzīt, ka tradicionālais darba modelis, kas paredz strādāšanu noteiktas nedēļas dienas, noteiktas stundas nav ideāls un ir vēl liela vieta progresam.